B. Simonovs uzskata, ka papagailim sarunāties ar cilvēku var iemācīt tad, ja saimnieks ir pastāvīgā saskarsmē ar putnu un sirsnīgi izturas pret viņu. Cilvēka sabiedrībā papagailis nereti apliecina spējas patstāvīgi radīt vārdus. Tā, kāds papagailis, ieraudzījis, ka dārznieks nospļaujas maurā, negaidīti teicis: "Vecais nevīža." Šo frāzi viņam neviens nebija mācījis. Citu reizi tas pats papagailis novērojis, ka zemnieks piesien ēzeli pie žoga. Zemnieks aizgājis, bet ēzelis, kā jau pienākas, sācis brēkt. Kad viņš aprimis, papagailis bildis: "Kas noticis, mīļais?" Arī šos vārdus saimnieks viņam nekad nebija mācījis, un putns tos no viņa nekad agrāk nebija dzirdējis. Domājams, ka papagailis šos vārdus tomēr kādreiz ir dzirdējis no cilvēkiem, un tagad, kā saka, ekspromtā tos reproducējis pareizā brīdī. Taču šai reizē, kā arī daudzos līdzīgos gadījumos, var saskatīt noteiktus putna apzinātas izturēšanās elementus.
Papagailis Kokosa, kas tika atvests no tālās Indonēzijas, vispirms iemācījās ņaudēt, atdarinot kaķi. Viņš bija pamanījis, ka saimniece izlaiž kaķi pastaigāties svaigā gaisā (māja atradās laukos), līdzko kaķis savu vēlēšanos pauž ar ņaudienu. Tagad arī Kokosu izlaiž ārā, kad atskan viņa prasīgais "ņau".
Un te ir pilsētnieks — viļņpapagailis Goša — diezgan pazīstama persona. Viņš zina vairāk nekā 150 vārdu, ir uzstājies radioraidījumā "Labrīt" sarunā ar radiokorespondentu. Ir izlaista skaņuplate ar šī papagaiļa balss ierakstu, ar ko, protams, ikviens papagailis nevar lepoties, pat no viņa runājošo sugasbrāļu vidus.
Interesantu gadījumu no Gošas dzīves stāsta viņa saimniece M. Oļevska: "Kad Gošam apritēja divi gadi, es iegādājos viņam mazu draudzenīti. Viņu pirmā iepazīšanās norisa neparasti. Goša pietuvojās putniņam un sāka runāt cilvēka valodā:
— Draudzenīte Mašeņka, nekliedz, parunāsimies, — tā viņš vienmēr uzrunāja dzelteno rotaļu pīli, kuru es saucu par Mašeņku. Jaunā draudzenīte acīm redzami nesaprata Gošu; beidzot sadusmojusies, viņa sāpīgi iesita papagailim. Tā arī viņi nesadraudzējās. Nācās aizvest Mašu pie viņas saimnieces."
Cita slavenība — papagailis Aleks no Āfrikas — dzīvo Padujas universitātē (Itālija). Viņam bija lemta "vēsturiska" goda misija apgūt cilvēka runu nevis stihiski, mājas apstākļos, bet gan zinātniskā laboratorijā.
Etoloģe Irēna Paperberga izvirzīja uzdevumu iemācīt papagailim pamatprasmes, kas nepieciešamas saskarsmei ar cilvēku. Šim nolūkam tika izstrādāta īpaša metode. Papagailim rādīja priekšmetu un nosauca to. Putns ātri iemācījās atkārtot sacīto. Pēc tam divi cilvēki papagaiļa klātbūtnē tēloja šādu ainu: viens pieklājīgi lūdza otram kādu mantu un saņēma prasīto. Tad skolotājs šo mantu rādīja papagailim, un, ja tā tika pareizi nosaukta, viņš šo priekšmetu arī saņēma. Protams, izvēlējās tādus priekšmetus, kas putnu varētu interesēt.
Tādējādi sešu gadu laikā putns iemācījās pilnīgi saprotami un artikulēti izteikt cilvēkam savus lūgumus ja gribēja dabūt kādu priekšmetu. Gadījumā, ja viņam neiedeva vajadzīgo, Aleks pieklājīgi atteicās un lūdza to, ko vēlējās. Šādi viņš spēja palūgt jebkuru no viņam pazīstamajiem piecdesmit priekšmetiem.
Itālijas zinātnieki uzskata, ka tieši papagaiļi, nevis pērtiķi un delfīni, spēj gūt vislielākos panākumus dialogā ar cilvēku. Tomēr mums allaž paliek tiesības uzdot jautājumu: "Bet vai tas ir dialogs?" Daudzi speciālisti, piemēram, psiholingvisti, kas pētī cilvēka runu un ir pārliecināti, ka tā ir bezgala sarežģīta, daudzveidīga, ka tai ir neierobežotas iespējas nodot informāciju un atspoguļot ne tikai konkrētas, bet arī ļoti sarežģītas abstraktas idejas un jēdzienus, uzskata: cilvēka dialogs ar papagaili (tāpat kā ar citiem dzīvniekiem) ir pavisam citāda parādība...
Bet, starp citu, papagaiļi Žako un Ito, kas pieder Parīzes advokātam Raulam Ursam, šķiet, nolēmuši pierādīt skeptiķiem pretējo. Pirmkārt, šo putnu vārdu krājums ir iespaidīgs: 500 vārdu, neskaitot smieklu, klepus, dažādu dzīvnieku balsu imitēšanu un pat operu āriju svilpošanu. Otrkārt, viņu savstarpējās sarunas (viņi zina apmēram 60 skeču) un sarunas ar saimnieku nebūt nav bezsaturīgu repliku apmaiņa.
Piecu dresēšanas gadu laikā putni apguva daudzus lingvistiskus smalkumus, piemēram, atšķirt darbības vārda nenoteiksmi no pavēles izteiksmes, skaitīt līdz desmit un, galvenais, saistīt izrunātos vārdus un teikumus ar noteiktu situāciju, priekšmetu, darbību, t.i., piešķirt sarunai noteiktu saturu. V. Iļjičovs, kas komentē slaveno papagaiļu izturēšanos, raksta: šo saikni starp vārdu un situāciju Žako un Ito neuztver formāli un automātiski, un kopumā akustiskajiem kanāliem, kurus cilvēks izmanto viņu izturēšanās vadīšanai, ir daudz smalku detaļu un nokrāsu, kurām, ja tā var teikt, ir jaunrades raksturs (Iļjičovs, 1984). Ne velti Žako un Ito savu neparasto spēju dēļ daudzās starptautiskās runājošo putnu sacensībās ir atzīti par uzvarētājiem.
Papagaiļu lingvistiskās spējas rod arī praktisku izmantojumu.
Kā jau ziņots preses slejās, amerikāņu ornitologs Rejs Beruiks atvēris skolu papagaiļiem — aklo pavadoņiem. Putnam iemāca izrunāt vārdus "stāvi", "ej", "pagriezies pa kreisi" un tamlīdzīgi — atkarībā no luksofora signāliem, bīstamām situācijām ceļā, šķēršļiem un tā tālāk. Atšķirībā no suņiem papagaiļiem nepiemīt daltonisms, viņu uzmanību nenovērš kaķi, papagaiļu turēšana izmaksā lētāk un tie dzīvo daudz ilgāk. Papagailis pavadonis maksā atkarībā no tā, cik komandu viņš spēj pateikt savam saimniekam.
Meklējot izskaidrojumu šiem interesantajiem faktiem, mums acīmredzot jāņem vērā domas, kuras izsaka A. Promtovs, viens no pieredzējušākajiem speciālistiem putnu dzīves pētīšanā. Viņš raksta: ".. putna izturēšanos .. nekādā ziņā nedrīkstam izskaidrot tikai ar iedzimtām reakcijām, beznosacījuma refleksiem, nosaucot tos vienkārši par instinktiem," — jo, kā pierādījis šis zinātnieks, daudzās dzīves situācijās putni apliecina neparastu atjautību un "radošu pieeju" dažādu sarežģītu uzdevumu risināšanā. Zinātnei vēl jāizpētī un jāprecizē daudzi neskaidri jautājumi, kas rodas, kad mēs sastopam runājošu putnu, un arī šīs interesantās parādības zoopsiholoģiskie aspekti.
